Amerikas Savienotajās Valstīs divas trešdaļas reaktoru ir spiediena ūdens reaktori (PWR), bet pārējie ir verdoša ūdens reaktori (BWR). Verdoša ūdens reaktorā, kas parādīts iepriekš, ūdenim ļauj vārīties tvaikā un pēc tam to virza caur turbīnu elektroenerģijas ražošanai.
Spiediena ūdens reaktoros aktīvā zona atrodas zem spiediena un tam neļauj vārīties. Siltums tiek pārnests uz ūdeni ārpus aktīvās zonas, izmantojot siltummaini (sauktu arī par tvaika ģeneratoru), kas vāra ārējo ūdeni, ģenerē tvaiku un darbina turbīnu. Spiediena ūdens reaktoros vārītais ūdens ir atdalīts no skaldīšanas procesa, tāpēc tas nekļūst radioaktīvs.
Pēc tam, kad tvaiks ir izmantots turbīnas darbināšanai, tas tiek atdzesēts, lai kondensētos atpakaļ ūdenī. Dažas spēkstacijas tvaika atdzesēšanai izmanto upju, ezeru vai okeāna ūdeni, savukārt citas izmanto augstus dzesēšanas torņus. Smilšu pulksteņa formas dzesēšanas torņi ir pazīstama daudzu atomelektrostaciju orientiera zīme. Uz katru atomelektrostacijas saražoto elektroenerģijas vienību aptuveni divas siltuma vienības tiek novadītas vidē.
Komerciālo atomelektrostaciju jauda ir no aptuveni 60 megavatiem pirmās paaudzes elektrostacijām 20. gs. sešdesmito gadu sākumā līdz vairāk nekā 1000 megavatiem. Daudzās elektrostacijās ir vairāk nekā viens reaktors. Piemēram, Palo Verde elektrostacija Arizonā sastāv no trim atsevišķiem reaktoriem, katra jauda ir 1334 megavati.
Dažos ārvalstu reaktoru projektos skaldīšanās siltuma aizvadīšanai prom no aktīvās zonas tiek izmantoti citi dzesēšanas šķidrumi, nevis ūdens. Kanādas reaktoros tiek izmantots ar deitēriju piesātināts ūdens (saukts par "smago ūdeni"), savukārt citi tiek dzesēti ar gāzi. Viena elektrostacija Kolorādo, kas tagad ir neatgriezeniski slēgta, kā dzesēšanas šķidrumu izmantoja hēlija gāzi (saukta par augstas temperatūras gāzes dzesēšanas reaktoru). Dažās elektrostacijās tiek izmantots šķidrs metāls vai nātrijs.
Publicēšanas laiks: 2022. gada 11. novembris